It was in Burma, a sodden morning o

It was in Burma, a sodden morning of the rains. A sickly light, like yellow tinfoil, was slanting over the high walls into the jail yard. We were waiting outside the condemned cells, a row of sheds fronted with double bars, like small animal cages. Each cell measured about ten feet by ten and was quite bare within except for a plank bed and a pot of drinking water. In some of them brown silent men were squatting at the inner bars, with their blankets draped round them. These were the condemned men, due to be hanged within the next week or two.
One prisoner had been brought out of his cell. He was a Hindu, a puny wisp of a man, with a shaven head and vague liquid eyes. He had a thick, sprouting moustache, absurdly too big for his body, rather like the moustache of a comic man on the films. Six tall Indian warders were guarding him and getting him ready for the gallows. Two of them stood by with rifles and fixed bayonets, while the others handcuffed him, passed a chain through his handcuffs and fixed it to their belts, and lashed his arms tight to his sides. They crowded very close about him, with their hands always on him in a careful, caressing grip, as though all the while feeling him to make sure he was there. It was like men handling a fish which is still alive and may jump back into the water. But he stood quite unresisting, yielding his arms limply to the ropes, as though he hardly noticed what was happening.
Eight o'clock struck and a bugle call, desolately thin in the wet air, floated from the distant barracks. The superintendent of the jail, who was standing apart from the rest of us, moodily prodding the gravel with his stick, raised his head at the sound. He was an army doctor, with a grey toothbrush moustache and a gruff voice. ‘For God's sake hurry up, Francis,’ he said irritably. ‘The man ought to have been dead by this time. Aren't you ready yet?’
Francis, the head jailer, a fat Dravidian in a white drill suit and gold spectacles, waved his black hand. ‘Yes sir, yes sir,’ he bubbled. ‘All iss satisfactorily prepared. The hangman iss waiting. We shall proceed.’
‘Well, quick march, then. The prisoners can't get their breakfast till this job's over.’
We set out for the gallows. Two warders marched on either side of the prisoner, with their rifles at the slope; two others marched close against him, gripping him by arm and shoulder, as though at once pushing and supporting him. The rest of us, magistrates and the like, followed behind. Suddenly, when we had gone ten yards, the procession stopped short without any order or warning. A dreadful thing had happened — a dog, come goodness knows whence, had appeared in the yard. It came bounding among us with a loud volley of barks, and leapt round us wagging its whole body, wild with glee at finding so many human beings together. It was a large woolly dog, half Airedale, half pariah. For a moment it pranced round us, and then, before anyone could stop it, it had made a dash for the prisoner, and jumping up tried to lick his face. Everyone stood aghast, too taken aback even to grab at the dog.
‘Who let that bloody brute in here?’ said the superintendent angrily. ‘Catch it, someone!’
A warder, detached from the escort, charged clumsily after the dog, but it danced and gambolled just out of his reach, taking everything as part of the game. A young Eurasian jailer picked up a handful of gravel and tried to stone the dog away, but it dodged the stones and came after us again. Its yaps echoed from the jail wails. The prisoner, in the grasp of the two warders, looked on incuriously, as though this was another formality of the hanging. It was several minutes before someone managed to catch the dog. Then we put my handkerchief through its collar and moved off once more, with the dog still straining and whimpering.
It was about forty yards to the gallows. I watched the bare brown back of the prisoner marching in front of me. He walked clumsily with his bound arms, but quite steadily, with that bobbing gait of the Indian who never straightens his knees. At each step his muscles slid neatly into place, the lock of hair on his scalp danced up and down, his feet printed themselves on the wet gravel. And once, in spite of the men who gripped him by each shoulder, he stepped slightly aside to avoid a puddle on the path.
It is curious, but till that moment I had never realized what it means to destroy a healthy, conscious man. When I saw the prisoner step aside to avoid the puddle, I saw the mystery, the unspeakable wrongness, of cutting a life short when it is in full tide. This man was not dying, he was alive just as we were alive. All the organs of his body were working — bowels digesting food, skin renewing itself, nails growing, tissues forming — all toiling away in solemn foolery. His nails would still be growing when he stood on the drop, when he was falling through the air with a tenth of a second to live. His eyes saw the yellow gravel and the grey walls, and his brain still remembered, foresaw, reasoned — reasoned even about puddles. He and we were a party of men walking together, seeing, hearing, feeling, understanding the same world; and in two minutes, with a sudden snap, one of us would be gone — one mind less, one world less.
The gallows stood in a small yard, separate from the main grounds of the prison, and overgrown with tall prickly weeds. It was a brick erection like three sides of a shed, with planking on top, and above that two beams and a crossbar with the rope dangling. The hangman, a grey-haired convict in the white uniform of the prison, was waiting beside his machine. He greeted us with a servile crouch as we entered. At a word from Francis the two warders, gripping the prisoner more closely than ever, half led, half pushed him to the gallows and helped him clumsily up the ladder. Then the hangman climbed up and fixed the rope round the prisoner's neck.
We stood waiting, five yards away. The warders had formed in a rough circle round the gallows. And then, when the noose was fixed, the prisoner began crying out on his god. It was a high, reiterated cry of ‘Ram! Ram! Ram! Ram!’, not urgent and fearful like a prayer or a cry for help, but steady, rhythmical, almost like the tolling of a bell. The dog answered the sound with a whine. The hangman, still standing on the gallows, produced a small cotton bag like a flour bag and drew it down over the prisoner's face. But the sound, muffled by the cloth, still persisted, over and over again: ‘Ram! Ram! Ram! Ram! Ram!’
The hangman climbed down and stood ready, holding the lever. Minutes seemed to pass. The steady, muffled crying from the prisoner went on and on, ‘Ram! Ram! Ram!’ never faltering for an instant. The superintendent, his head on his chest, was slowly poking the ground with his stick; perhaps he was counting the cries, allowing the prisoner a fixed number — fifty, perhaps, or a hundred. Everyone had changed colour. The Indians had gone grey like bad coffee, and one or two of the bayonets were wavering. We looked at the lashed, hooded man on the drop, and listened to his cries — each cry another second of life; the same thought was in all our minds: oh, kill him quickly, get it over, stop that abominable noise!
Suddenly the superintendent made up his mind. Throwing up his head he made a swift motion with his stick. ‘Chalo!’ he shouted almost fiercely.
There was a clanking noise, and then dead silence. The prisoner had vanished, and the rope was twisting on itself. I let go of the dog, and it galloped immediately to the back of the gallows; but when it got there it stopped short, barked, and then retreated into a corner of the yard, where it stood among the weeds, looking timorously out at us. We went round the gallows to inspect the prisoner's body. He was dangling with his toes pointed straight downwards, very slowly revolving, as dead as a stone.
The superintendent reached out with his stick and poked the bare body; it oscillated, slightly. ‘He's all right,’ said the superintendent. He backed out from under the gallows, and blew out a deep breath. The moody look had gone out of his face quite suddenly. He glanced at his wrist-watch. ‘Eight minutes past eight. Well, that's all for this morning, thank God.’
The warders unfixed bayonets and marched away. The dog, sobered and conscious of having misbehaved itself, slipped after them. We walked out of the gallows yard, past the condemned cells with their waiting prisoners, into the big central yard of the prison. The convicts, under the command of warders armed with lathis, were already receiving their breakfast. They squatted in long rows, each man holding a tin pannikin, while two warders with buckets marched round ladling out rice; it seemed quite a homely, jolly scene, after the hanging. An enormous relief had come upon us now that the job was done. One felt an impulse to sing, to break into a run, to snigger. All at once everyone began chattering gaily.
The Eurasian boy walking beside me nodded towards the way we had come, with a knowing smile: ‘Do you know, sir, our friend (he meant the dead man), when he heard his appeal had been dismissed, he pissed on the floor of his cell. From fright. — Kindly take one of my cigarettes, sir. Do you not admire my new silver case, sir? From the boxwallah, two rupees eight annas. Classy European style.’
Several people laughed — at what, nobody seemed certain.
Francis was walking by the superintendent, talking garrulously. ‘Well, sir, all hass passed off with the utmost satisfactoriness. It wass all finished — flick! like that. It iss not always so — oah, no! I have known cases where the doctor wass obliged to go beneath the gallows and pull the prisoner's legs to ensure decease. Most disagreeable!’
‘Wriggling about, eh? That's bad,’ said the superintendent.
‘Ach, sir, it iss worse when they become refractory! One man, I recall, clung to the bars of hiss cage whe

Kết quả (Latvia) 1:

Tas bija Birmā, salijušo rītā lietus. Slimīgs gaismu, kā dzeltenais saritinātiem alvas folijas gabaliņiem, bija šķībs augstām sienām virs cietuma pagalmā. Mēs gaidījām ārpus nosodīja šūnu, rindu mājiņu fronted ar dubultās bāri, piemēram, mazo dzīvnieku būros. Katra šūna bija apmēram desmit pēdas desmit un bija diezgan tukša laikā izņemot dēļu gultu un dzeramā ūdens katlā. Daži no viņiem brūns kluss vīriešiem bija tupus iekšējo bāros ar segām drapēti ap tiem. Tie bija nosodījusi vīri, pienācīgi nepakārs nākamo nedēļu vai divas.Viens ieslodzītais bija atvedis kameras. Viņš bija Hindu, vārgs cilvēks ar noskūto galvu un neskaidrs valgās acis strūkliņa. Viņam bija biezas, dīgšana ūsām, absurdi pārāk liels viņa ķermenis, gluži kā komikss filmas cilvēks ūsas. Sešus Indijas garš warders bija viņu apsargā un gatavojas viņu karātavas. Divas no tām stāvēja ar šautenēm fiksētas durkļi, kamēr citi roku dzelžos viņš izturējis ķēdi, izmantojot roku dzelžus un izpētīšanas savu jostu un pātagoja viņa rokas cieši uz sāniem. Pulcējās ļoti tuvu par viņu, ar savām rokām, vienmēr par viņu uzmanīgi, glāstot tvērienā, it kā visu laiku sajūta viņu, lai pārliecinātos, ka viņš bija tur. Tas bija tāpat kā vīrieši ir apstrādes zivs, kas joprojām ir dzīvs un var lēkt atpakaļ ūdenī. Bet viņš stāvēja gluži ajas, iegūstot rokas ļengani pie virvēm, it kā viņš nejuta, kas īsti notiek.Astoņos vakarā pārsteidza un taure zvans, desolately plānas mitra gaisa, peldēja no tālā barakas. Cietumā, vadītājs, kurš stāvēja neatkarīgi no pārējo mums, grūtsirdīgi bakstīdama ar nūju, grants pacēla galvu, izdzirdot. Viņš bija armijas ārsts, ar pelēku zobu suka ūsām un piesmakusī balss. "Dieva dēļ pasteidzies, Francis," viņš teica cildeno. "Man vajadzēja būt miris līdz šim laikam. Jums nav gatavi vēl? "Francis, galvas cietumsargs, tauku dravīdu balta urbis uzvalku un zelta brillēm, pamāja ar roku black. "Jā, ser, jā, ser," viņš burbuļo tik. "Visi SKS pienācīgi sagatavota. Bende iss gaidīšana. Mēs, rīkojas tā. ""Labi, ātri marts, pēc tam. Ieslodzītos nevar iegūt savas brokastis līdz šim darbam vairāk. "Mēs noteikti karātavas. Divi warders maršēja abās pusēs ieslodzītais ar šautenes pie slīpums; divi citi piesoļoja pret viņu satver viņu ar roku un plecu, it kā vienlaikus spiežot roku un viņu atbalstīja. Pārējo tiesnešu un tamlīdzīgi, mums sekoja. Pēkšņi, kad bijām pagājuši desmit jardu, procesija apstājās kā zemē iemiets bez rīkojumu vai brīdinājumu. Bija noticis kaut ko briesmīgu — suni, brauc Dievs vien zina, no kurienes, parādījās pagalmā. Tā lēkšoja pie mums ar skaļu zalve no mizas un metās apkārt mums wagging savu ķermeni, mežonīgi līksmi atrast tik daudz cilvēku kopā. Tas bija liels pinkainais suns, pusi Airedale pusi izstumtais. Kādu brīdi tā dižojās ap mums, un pēc tam pirms ikvienam varētu pārtraukt to, tas bija jāparedz ieslodzīto domuzīmi un lekt augšu mēģināja nolaizīt seju. Visi stāvēja pilnīgi apjucis, pārāk pārsteigts pat pieķerties pie suņa."Kas ļauj šo asiņaino lops šeit?" sacīja pārvaldniece dusmīgi. "Nozvejas to, kāds!"Uzraudzei, kas ir atdalīts no eskorts, neveikli uzlādējas suns, bet dejoja un gambolled tikai neaizsniedzami, ņemot visu, kā daļa no spēles. Jauniem Eirāzijas cietumsargs paņēma sauju grants un mēģināja akmens suns prom, bet izvairījās no akmeņiem un nāca pēc tam, kad mums atkal. Tās yaps atbalsojās cietuma wails. Ieslodzītais, turēja divus warders vienaldzīgi, it kā tas bija vēl piekārtiem formalitāte. Tas bija vairākas minūtes, pirms kāds izdevās noķert suns. Tad mēs nodot savu mutautiņu, ar tā apkakli un devās tālāk vēl vienu reizi, ar suni joprojām sasprindzinājuma un smilkstēdams.Tas bija apmēram četrdesmit metru karātavas. Es noskatījos kailas brūns atpakaļ no ieslodzīto maršēšana priekšā mani. Neveikli viņš gāja ar saistītā rokas, bet diezgan stabili, ka bobbing gaita no indieša, kas nekad iztaisno ceļos. Pie katra soļa muskuļi kārtīgi ieslīdēja vietā uz skalpu dejoja uz augšu un uz leju, matu cirtu no kājām drukāts paši mitrās grants. Un pēc tam, kad, neraugoties uz vīriešiem, kuri viņu savā varā pārņem katra pleca, viņš atkāpās nedaudz, lai izvairītos no peļķe uz ceļa.Tas ir ziņkārīgs, bet līdz šī brīža es nekad saprata to, ko nozīmē iznīcināt veselīgu, apzinās cilvēku. Kad es redzēju cietumnieku soli sāņus, lai izvairītos no peļķe, es redzēju šo noslēpumu, neaprakstāms salūzis, samazināt īsā dzīve, kad tas ir pilns paisums. Šis cilvēks nav mirst, viņš ir dzīvs, tāpat kā mēs bija dzīvs. Strādājām visi orgāni viņa ķermeņa — zarnu karsējot pārtikas, ādu, atjauno, nagus pieaug, Audi, kas veido — visu toiling prom ar svinīgu muļķība. Viņa nagi būtu joprojām pieaug, kad viņš stāvēja uz kritumu, kad viņš krita cauri gaisu ar sekundes desmitdaļai dzīvot. Acis redzēja dzeltens grants un pelēka sienām, un viņa smadzenes joprojām atcerējās, paredzēja, ka, pamatoti — pamatoja, pat par peļķēm. Viņš mums bija puse vīriešu kājām kopā, redzēt, dzirdēt, sajūta, izprast pašu pasauli; un divās minūtēs ar pēkšņu snap, viens no mums būtu aizgājuši — viens mazāk, nekas pasaulē mazāk.Karātavas, stāvēja maza pagalma un atsevišķi no cietuma, galvenie iemesli un gara durstīgi nezālēm aizauguši. Tas bija ķieģeļu uzcelt šķūni, ar dēļiem, uz augšu un virs, ka diviem baļķiem un kaķeņu ar virvē karājoties kā trim pusēm. Bende, sirmajiem katordznieku cietums, baltā tērpā gaidīja pie savas mašīnas. Viņš apsveica mūs ar verga Zemvaldis kā mēs ieraksta. Vārdu no Francis divi warders, satvēruši ieslodzītais ciešāk nekā jebkad, puse, kas noveda pie pusi pagrūda karātavas un palīdzēja viņam neveikli uztrausās augšā pa trepēm. Pēc tam bende uzkāpa un fiksēto virvi ap ieslodzītā kaklu.Mēs gaidījām, piecu jardu attālumā. Warders bija izveidojies aptuvens apli ap karātavas. Un tad, kad tika noteikta cilpa, ieslodzītais sāka kliedz uz Dievu. Tas bija augsts, atkārtoja sauciens "Ram! RAM! RAM! RAM! ", nav steidzams un baismīgs kā lūgšanu vai sauciens pēc palīdzības, bet stabilā, ritma, gandrīz kā bell nodevu. Suns atbildēja ar smilkstēt skaņu. Bende, joprojām stāv uz karātavām, ražo mazo kokvilnas maisu, kā miltu maisā un izvilka to uz leju pāri ieslodzītā sejai. Bet skaņa, apslāpēt ar audumu, joprojām bija uzstājīga un vairāk nekā un atkal: "Ram! RAM! RAM! RAM! RAM! "Bende nokāpa zemē un bija gatavs, turot sviru. Minūtēm šķita iet. Stabils un klusinātas raudāšana no ieslodzīto gāja vēl un vēl, ' Ram! RAM! RAM! "nekad stagnāciju uz mirkli. Superintendent, galvu uz krūtīm, lēnām bija poking zemes ar spieķi; Varbūt viņš skaitīja kliedzieni, ļaujot ieslodzītais fiksēto numuru — piecdesmit, varbūt, vai simts. Ikvienam bija mainījis krāsu. Indiāņi bija aizgājuši, pelēka kā sliktu kafiju, un viens vai divi durkļi bija vilcināšanās. Mēs paskatījās uz nostiprinātajām, kapuci cilvēks uz kritumu un klausījās viņa kliedzienus — katrs raudāt vēl otro dzīvi; tā pati doma bija mūsu prātos: Ak, ātri viņu nogalināt, pārvarēt to, ierobežo troksni pretīgs!Pēkšņi pārvaldniece, veido viņa prātā. Dūša galvu viņš veica strauju kustību ar nūju. "Chalo!" viņš kliedza gandrīz nikni.Tur bija clanking trokšņiem un tad nāves klusums. Ieslodzītais bija pazudis, un virves Vija pati no sevis. Ļaut aiziet no suņa, un tas nekavējoties aulekšoja pie aizmugurē karātavas; bet, kad ieradāmies tā apstājās kā zemē iemiets un rēja, tad iegāja stūrī pagalmā, kur tas stāvēja vidū nezāles, aplūkojot timorously ārpus mums. Mēs izgājām gaitenī pārbaudīt ieslodzītā ķermeņa karātavas. Viņš bija karājās ar valgmi, norādīja taisni uz leju, ļoti lēnām apgrozības, beigts kā akmens.Vadītājs ar nūju pastiepa roku un pabakstīja kailo ķermeni; tas nedaudz oscillated. "Viņam ir visas tiesības," sacīja pārvaldniece. Viņš atkāpās no karātavām un mašīnai pārsprāga dziļi ievilka elpu. Tramdāns izskatu bija aizgājuši no viņa seja gluži negaidīti. Viņš paskatījās rokas pulkstenī. "Astoņas minūtes pāri astoņiem. Nu, tas ir viss, ko šorīt, paldies Dievam. "Warders nefiksētā durkļi un devās prom. Suns kļuva nopietnas un apzināties sevi, kam neklausīs paslīdēja aiz tiem. Mēs gājām ārā no pagalma karātavas, garām nosodīja šūnas ar viņu nogaidīšanas gūstekņi lielas centrālās cietuma pagalmā. Katordznieki komandētā warders apbruņots ar lathis, saņēma jau paēduši brokastis. Viņi tupēja garajām rindām, katrs cilvēks turot skārda pannikin, divi warders ar spaiņiem devās ap ladling, rīsiem; tas likās diezgan neizmeklēts, jautra skatuves, pēc piekārtiem. Milzīgs atvieglojums bija ieradušies pēc mums tagad, kad darbs tika paveikts. Viena sajuta impulsu dziedāt, ielauzties ieskrieties uz sevis. Visu uzreiz visi sāka tērgāt dziesmiņu.Eirāzijas zēns iešana blakus man pamāja uz to, kā mēs būtu sacerējuši, ar saprotošu smaidu: "zināt, kungs, mūsu draugs (viņš nozīmēja nogalinātajam), kad viņš dzirdēja viņa apelācijas sūdzība bija beigušās, viņš pissed uz grīdas viņa kameras. No bailēm. — Laipni pieņemt vienu no manas cigaretes, ser. Jūs ne apbrīnot manu jauno sudraba lietu, ser? No boxwallah, divas rūpijas astoņas annas. Eiropas elegants stils. "Vairāki cilvēki smējās — kādi, neviens, šķiet, daži.Francis bija iešana pa vadītājs, runā garrulously. "Nu, ser, visu Pavasars ar vislielāko satisfactoriness norima. To visi was gatavo — uzsitiens! šādi. Tas iss ne vienmēr tik — oah, nē! Ir zināms, gadījumos, kur ārsts was pienākums iet zem karātavas un izvelciet ieslodzītā kājas, lai nodrošinātu, mirušas. Visvairāk nepatīkams! "' Atbrīvojavienu par to, vai ne? Tas ir slikti, "sacīja pārvaldniece.' Ach, ser, tas iss sliktāk, kad tie kļūst par ugunsizturīgu! Viens cilvēks, es atceros, pieķērās šņākšana būra whe bāri

Kết quả (Latvia) 2:

Tas bija Birmā, kas izmircis rīta lietus. Slimīgs gaisma, tāpat kā dzeltenā tinfoil, tika slīpās pār augstām sienām uz cietuma pagalmā. Mēs gaidījām ārpus nosodīja šūnām, rindu nojumes fronted ar dubultu bāri, piemēram, mazo dzīvnieku būriem. Katra šūna mēra aptuveni desmit kājām ar desmit un bija diezgan tukša robežās izņemot dēļu gultas, un katlā dzeramā ūdens. Dažās no tām brūni klusie vīri tup pie iekšējām bāriem, ar to segas drapēti kārta viņiem. Tie bija nosodīja vīri, kurus plānots pakārts nākamo nedēļu vai divas.
Viens ieslodzītais tika celta no viņa šūnas. Viņš bija Hindu, vārgs sakopojums cilvēks, ar shaven galvu un neskaidri šķidro acīm. Viņam bija bieza, asnu ūsas, absurdi pārāk liels, lai viņa ķermeni, drīzāk kā ūsām uz komiksu cilvēks uz filmām. Seši garš Indijas uzraugu apsargāja viņu un kļūst viņam gatavs karātavām. Divi no viņiem stāvēja ar šautenēm un fiksēto durkļiem, bet citi roku dzelžos viņam nodots ķēdi caur viņa roku dzelžus un fiksēto to saviem jostu, un piesien rokas cieši pie viņa sāniem. Viņi pārpildīts ļoti tuvu par viņu, ar savām rokām vienmēr par viņu rūpīgi, caressing saķeri, it kā visu laiku sajūta viņam, lai pārliecinātos, viņš bija tur. Tas bija kā vīrieši, kas apstrādā zivis, kas joprojām ir dzīvs un var lēkt atpakaļ ūdenī. Bet viņš stāvēja diezgan unresisting, iegūstot rokas limply uz trosēm, it kā viņš tikko pamanīju, kas notiek.
Pulksten Astoņas pārsteidza un taure zvanu, desolately plānas mitrā gaisā, peldēja no tālā kazarmās. No cietumā, kas stāvēja neatkarīgi no mums pārējiem, moodily grūstot grants ar savu nūju vadītājs, pacēla galvu pie skaņu. Viņš bija armijas ārsts, ar pelēku zobu suka ūsām un skarbs balss. "Dieva dēļ pasteidzies, Francis," viņš īgni teica. "Cilvēks būtu bijis miris ar šo laiku. Vai tu gatavs vēl?
"Francis, galvas cietuma uzraugs, tauku dravīdu baltā drill uzvalks un zelta brillēm, atmeta ar melno roku. "Jā sir, jā kungs," viņš burbuļo. "Visi iss apmierinoši sagatavoti. Bende iss gaidīšana. Mēs rīkojas.
"" Nu, ātri gājienu, tad. Ieslodzītie nevar saņemt savu brokastis līdz šo darbu ir beidzies.
"Mēs, kas par karātavām. Divi uzraugu devās uz katru pusi no ieslodzītā, ar savu šautenes pie nogāzes; divi citi soļoja tuvu pret viņu, satverot viņu aiz rokas un plecu, it kā uzreiz spiežot un atbalstīt viņu. Par mums, tiesnešu un tamlīdzīgi pārējie, kam aiz muguras. Pēkšņi, kad mēs bijām aizgājuši desmit pagalmos, gājiens apstājās bez rīkojumu vai brīdinājumu. Briesmīgs lieta bija noticis - suns, nāc labestību zina, no kurienes, bija parādījies pagalmā. Tas nāca iesiešana starp mums skaļā zalve no mizas, un salēcās apaļas mums wagging visu savu ķermeni, savvaļas ar līksmība ir rast tik daudz cilvēkiem kopā. Tā bija liela pūkaina suns, puse Airedale, puse izstumto. Uz brīdi tas pranced apaļas mums, un tad, pirms kāds varētu apstāties, tas bija veicis domuzīme par ieslodzītā, un lekt uz augšu mēģināja laizīt viņa seju. Ikvienam bija pārsteigts, pārāk pārsteigts pat paķert uz suni.
"Kurš ļaujiet šo asiņaino brutālu šeit?" teica vadītājs dusmīgi. "Nozvejas to, kāds!"
A zizlis, noņemt no eskorts, iekasē neveikli pēc suņa, bet tas dejoja un gambolled tikai no viņa sasniedzama, ņemot visu, kas ir daļa no spēles. Jauna Eirāzijas cietuma uzraugs paņēma sauju grants un mēģināja akmens suns prom, bet tas dodged akmeņus un nāca pēc mums atkal. Tās yaps atbalsojās no cietuma wails. Ieslodzītais, ar izpratni par abu uzraugu, skatījās uz incuriously, it kā tas bija vēl viens formalitāte no karājas. Tas bija vairākas minūtes pirms kāds izdevās noķert suni. Tad mēs manu lakatiņu ar savu apkakles un izkustējies vēlreiz, ar suns joprojām sasprindzinājums un whimpering.
Tas bija aptuveni četrdesmit km uz karātavām. Es noskatījos tukša brūno atpakaļ ieslodzītā soļo man priekšā. Viņš gāja neveikli ar saviem saistošajiem rokām, bet diezgan stabili, ar šo bobbing gaita Indijas, kurš nekad iztaisno viņa ceļgaliem. Katrā posmā viņa muskuļi slīdot uz leju kārtīgi savā vietā, slēdzenes matu uz viņa galvas dejoja uz augšu un uz leju, viņa kājas uzdrukāts sevi uz slapja grants. Un, kad, neskatoties uz vīriešiem, kuri satver viņu katra pleca, viņš pastiprināts nedaudz malā, lai izvairītos no peļķe uz ceļa.
Savādi, bet līdz šim brīdim es nekad sapratu, ko tas nozīmē, lai iznīcinātu veselīgu, apzinīgu cilvēku. Kad es redzēju gūsteknis soli malā, lai izvairītos no peļķe, es redzēju noslēpumu, neaprakstāms wrongness, griešanas dzīves īsu, kad tas ir pilnā gaita. Šis cilvēks nav mirst, viņš bija dzīvs, tāpat kā mēs, bija dzīvs. Visi orgāni viņa ķermeņa strādāja - zarnu karsējot ēdienu, āda atjauno sevi, nagi aug, audi formēšana - viss toiling prom svinīgā muļķība. Viņa nagi joprojām pieaug, kad viņš stāvēja uz kritumu, kad viņš bija izkrītot pa gaisu ar desmito daļu no otrā dzīvot. Viņa acis redzēja dzelteno grants un pelēkās sienas, un viņa smadzenes vēl atceras, paredzēja, pamatoti - pamatotus pat par peļķēs. Viņš un mēs bijām puse vīriešu ejot kopā, redzot, dzirdot, sajūta, izprast to pašu pasauli; un divās minūtēs, ar pēkšņu aizdari, viens no mums būtu pagājis -. viens prāts mazāk, viena pasaule mazāk
karātavām stāvēja mazā pagalmā, atsevišķi no galvenajiem iemesliem no cietuma, un aizaugusi ar augstām indiešu nezālēm. Tas bija ķieģeļu erekcija tāpat trīs pusēs nojumi, ar dēļu virsū, un iepriekš, ka divas sijas un šķērskoks ar virvju dangling. Bende, pelēks-haired notiesātais baltajā uniformā no cietuma, gaidīja pie viņa mašīna. Viņš sagaidīja mūs ar verga pieliekties, kā mēs ieraksta. Pie vārda no Francis divi uzraugu, ciešāk nekā jebkad agrāk, puse lika satveršanas ieslodzīto, puse uzstājām viņam uz karātavām un palīdzēja viņam neveikli augšā pa kāpnēm. Tad bende uzkāpa un fiksētu virvi ap ieslodzītā kaklu.
Mums bija gaidām, piecu metru attālumā. Par uzraugu bija izveidojuši aptuvenu aplī apaļā karātavām. Un tad, kad cilpa tika noteikta, ieslodzītais sākās kliedz uz viņa dievs. Tas bija liels, atkārtoja saucienu "Ram! RAM! RAM! Ram! ", Nav steidzams un bailīgi kā lūgšanas vai sauciens pēc palīdzības, bet stabils, ritmiskas, gandrīz kā nodeva par zvanu. Suns atbildēja skaņu ar gausties. Bende, joprojām stāv uz karātavām, ražo nelielu kokvilnas maisiņu, piemēram, miltu maisu un izvilka to uz leju pa ieslodzītā seju. Bet skaņa, klusinātas ar drānu, joprojām saglabājās, atkal un atkal: "Ram! RAM! RAM! RAM! Ram!
"Bende uzkāpa uz leju un bija gatavs, turot sviru. Minūtes šķita iet. Pastāvīgais, klusinātas raudāšana no ieslodzītā devās un "Ram! RAM! RAM!' nekad nedrošs uz mirkli. Superintendents, galvu uz krūtīm, tika lēnām poking zemi ar savu nūju; varbūt viņš bija skaitīšanas kliedzienus, ļaujot ieslodzītais noteiktu skaitu - piecdesmit, varbūt, vai simts. Ikvienam bija mainījies krāsu. Indiāņi bija devusies pelēks, piemēram, sliktu kafiju, un viens vai divi no durkļiem tika svārstīšanās. Mēs paskatījās aizslēdzama, kapuci cilvēks uz kritumu, un klausījās viņa kliedzieniem - katru saucienu vēl sekundi dzīvē; pats doma bija visos mūsu prātos: ak, viņu nogalināt ātri, iegūt vairāk, pārtraukt šo pretīgs troksni!
Pēkšņi vadītājs veido viņa prātā. Throwing up galvu viņš veica strauju kustību ar savu nūju. "Chalo!" viņš kliedza gandrīz nikni.
Tur bija clanking troksnis, un pēc tam miris klusums. Ieslodzītais bija izzudis, un virve tika pagriežot par sevi. Es let aiziet no suņa, un tas galloped nekavējoties aizmugurē karātavām; bet, kad tas dabūja tur tas apstājās, mizoti, un pēc tam atkāpās kaktā uz pagalmu, kur tā atradās starp nezālēm, skatoties timorously ārā pie mums. Mēs devāmies ap karātavām pārbaudīt ieslodzītā ķermeni. Viņš bija dangling ar viņa pirkstiem norādīja taisni uz leju, ļoti lēni apgrozības, kā miris kā akmens.
Superintendents sasniedzis, ar savu nūju un izbāza tukša ķermeni; tas svārstījies, nedaudz. "Viņam viss ir labi," teica vadītājs. Viņš atbalstīja ārā no zem karātavām, un nopūta dziļu elpu. Moody izskats bija izgājis no viņa sejas diezgan pēkšņi. Viņš paskatījās viņa rokaspulksteņu. "Astoņas minūtes pēdējos astoņus. Nu, tas ir viss par šo rīta, paldies Dievam.
"Uzraugu nefiksēto durkļi un devās prom. Suns, sobered un apzinās, ka tā nogrēkojies pati, paslīdēja pēc tiem. Mēs gājām ārā no karātavām pagalmā, garām nosodīja šūnām ar to gaida ieslodzītajiem, uz lielo centrālajā pagalmā cietumā. Notiesātie, saskaņā ar komandu uzraugu bruņojušies ar lathis, bija jau pēc viņu brokastis. Viņi squatted garās rindās, katrs cilvēks turot alvas skārda krūzīte, bet divi uzraugu ar spaiņiem soļoja kārta ladling out rīsus; likās diezgan mājīgu Jolly skatuves, pēc karājas. Milzīgs atvieglojums bija ieradušies pēc mums tagad, kad darbs tika darīts. Kādam sagribējās dziedāt, ielauzties palaist, lai smieties pie sevis. Visi uzreiz visi sāka tērzēja jautri.
Eirāzijas zēns pastaigas man blakus pamāja uz to, kā mums bija ieradušies, ar zinot smaidu: "Vai jūs zināt, kungs, mūsu draugs (viņš nozīmēja miris cilvēks), kad viņš dzirdēja viņa apelācijas sūdzība bija tika noraidīta, viņš pissed uz grīdas savā kamerā. No bailēm. - Lūdzu ņemt viens no maniem cigarešu, sir. Vai jums nav apbrīnot manu jauno sudraba lietas, kungs? No boxwallah, divi rūpijas astoņi Annas. . Elegants Eiropas stils
"Vairāki cilvēki smējās - pie kādiem, neviens Šķita.
Francis bija iešana ar pārzinis, runājot garrulously. "Nu, kungs, viss Hass nodots off ar vislielāko satisfactoriness. Tas Was visas gatavās - uzsitiens! tāpat. Tas ISS ne vienmēr ir tik - oah, nē! Man ir zināmi gadījumi, kad ārsts wass pienākums iet zem karātavām un velciet ieslodzītā kājas, lai nodrošinātu nāves. Lielākā nepatīkama!
'' Wriggling par, vai nē? Tas ir slikti, "teica
vadītājs." Ak, kungs, tas ISS sliktāk, kad tie kļūst ugunsizturīga! Viens cilvēks, es atceros, pieķērās restēm svilpt būrī whe